Biedri

Ir populārs motociklistu sauklis: “Live to ride, ride to live”, bet, manuprāt, tas ir pārāk nonivelēts. Man motobraukšana ir dzīves sastāvdaļa, kas spēj sniegt mieru, remdējumu un ir matemātiskā vienādojumā, ko sauc par dzīvi, neatņemama sastāvdaļa.

Ja neatskatīties tik senā pagātnē – līdz maniem 19 gadiem -, kur bija “Rīga”, “Dņeprs” un “Jawa,” tad vadītāja apliecību ieguvu un uz savu pirmo moci apsēdos 2008. gadā, un tas bija “Kawasaki Vulcan 900”. Tiešām pareizi saka, nekas nav pastāvīgāks par pagaidu – joprojām braucu ar šo pašu motociklu. Jauns mocis, svaigs ekipējums un mana foršā, skaistā sieviņa – vienmēr uzticams kompanjons tālākos un tuvākos braucienos. Tas bija un joprojām ir sapnis, kam bija lemts kļūt par realitāti. Šodien jau arī dēls un meita ir papildinājuši mūsu ģimeni un labprāt piedalās kluba pasākumos un ceļo ar vecākiem.

2008. gadā, kad sāku braukt ar moci, mans pirmais motopasākums bija “Zemgaļu Leģiona” 10 gadu jubilejas svinības Jelgavā. Tā bija iepazīšanās, kas turpinās līdz pat šai dienai. Desmit gadu laikā kopā ar klubu, kad vien bija brīvāks laiks, mēroju tuvākus vai tālākus ceļus, un tieši pēc desmit gadiem, 2018. gadā, kļuvu arī par kluba biedru. Ģimene, draugi un domubiedri, kopējas intereses, kas nav tikai moto tēma – tas ir atslodzes un enerģijas ģenerators.

Lūk, tādēļ es pašā sākumā teicu, ka sauklis: “Live to ride, ride to live” vairāk ir vientuļnieka sauklis, jo bez ģimenes, draugiem un foršiem cilvēkiem blakus nav piepildījuma. Varu būt priecīgs, ka man ir visas svarīgās komponentes, lai varētu pateikt – dzīvot ir super!