Biedri

     Mans ceļš moto pasaulē sākās kā jau vairumam ar šperriņa mopēdu, Deltas veidīgie un tamlīdzīgi pašbūvēti Frankenšteini lauku džeku garāžā.
Katra mazākā naudiņa, no nodotām pudelēm un ietaupījumiem no saldējuma, tika ielieta bākā un aidā! Ķiveres nebija, visos kalnos arī nevarēja uzbraukt, bet kam gan tas toreiz interesēja.
Sencītim bija Iž Planeta ar blaķeni – lieki piebilst, ka būdams sīkais sēdēju ne tikai blaķēnē, bet arī pie ragiem 🙂
Tad savu moto sapni sāku realizēt ar idejas sūtīšanu kosmosā – visa istaba bija nolīmēta ar moču plakātiem 🙂
Dzīves prioritātes gan bija tādas, kas moča iegādi un A kategoriju atlika uz mazliet vēlāku laiku, kad finanšu un ģimenes stabilitāte man atļava to darīt.
    Mocis vienmēr man ir saistījies nevis ar transporta līdzkli, bet gan ar iespēju atslēgties no visa un visiem. Uzkāpjot uz moča es esmu citā realitātē – esmu tikai es, mocis, ceļš un vējš.
Ar moci nebaucu, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B, ar moci braucu, jo man vienkārši patīk braukt ar moci – izbaudīt to īsto brīvību.
Braukt vienatnē ir forši un laiku pa laikam tas tīri dvēseliski ir nepieciešams, jo tad var pārdomāt visu ikdienu, sakārtot domas un rast risinājumus daudzām ikdienas problēmām utt.
Taču jau pamatu-pamatos es zināju, ka nākamais posms manā moču dzīvē būs (ir) moto klubs. Vienota organizācija ar konkrētu mērķi un stabilitāti. Līdzīgi domājošie cilvēki, kas spēj ne tikai sniegt vērtīgus padomus, bet ar kuriem var lieliski atpūsties un pavadīt laiku dažādos moto pasākumos. Savdabīgs humors un tradīcijas ir tas, kas padara šo kopienu par īpašu un vērtīgu. Īpašs prieks, ka tieši ap manu vārda dienu klubs piedalās braucienā pa Jelgavas ielām – pa priekšu visiem pilsētas svētku gājiena dalībniekiem.
Esmu lepns būt par vienu no Zemgaļu Leģiona biedriem! Pimpā, veči!