Biedri

       Ar moci patstāvīgi braucu no 13 gadu vecuma, kad Jawu īsti vēl nevarēju noturēt. Mans stāsts līdzīgs kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tik mani vecāki nemantoja Žiguli, bet sūri, grūti strādāja un krāja un es palīdzēju kā varēju. Tā nu vecāki tika pie lietota Žiguļa, bet man tika mocis! Lauku puikam lielāku laimi nevarētu iedomāties! Biju pirmais vecis ciemā! Pie kājas, ka mocis bija regulāri jāķīlē. Caur eļļainām rokām un apdauzītiem pirkstiem tik dzimst patiesā mīlestība uz dzelžiem! Pirms armijas vēl paspēju iegādāties jaunu Jawu, diemžēl pēc pāris mēnešiem tai “pieauga kājas”. Nākamo moci nobriedu nopirkt tikai pēc 18 gadiem. Tolaik jau dzīvoju Jelgavā un tad arī iepazinos ar ZL džekiem. Pa šiem gadiem ir strauji attīstījusies tehnika un arī mēs paši esam mainījušies, bet īpašais sajūtu kopums, ko sniedz braukšana ar motociklu, sevišķi bariņā ar tādiem pašiem benzīngalvām, ir palicis nemainīgi satraucošs.